Skip to content

Mitrāju apsaimniekošana

Mitrāju apsaimniekošana ir izaicinājums lauksaimniekam, jo ne visus mitrājus vajag vai ir iespējams apsaimniekot. Daudzos mitrāju veidos, piemēram, purvos vai palieņu mežos, vienīgā darbība, lai saglabātu šīs dabas vērtības, būtu neiejaukties un censties negatīvi neietekmēt mitruma režīmu tajos ar meliorāciju. Lai gan tas ir izaicinoši, lauksaimniekam mitrāju biotopi sagādā ieguvumus ilgtermiņā.

Tomēr ir viens nozīmīgs, cilvēkam un dabai ļoti vērtīgs mitrāju veids, kurš bez apsaimniekošanas nespētu pastāvēt. Tie ir palieņu zālāji.

Palieņu zālāju apsaimniekošana – labums dabai un cilvēkam

Palienēs zālāji var veidoties dabiski, jo koku un krūmu ieviešanos kavē palu un ledus ietekme. Pastāv teorijas, ka savulaik palieņu zālājus atvērtus ir uzturējuši lielie zālēdāji – tauri un tarpāni, taču mūsdienās šo dzīvnieku savvaļā vairs nav, un stipri ierobežota ir arī palu darbība, līdz ar to bez pļaušanas vai mērķtiecīgas noganīšanas šie zālāji neglābjami aizaug. Pārtraucot pļaušanu vai ganīšanu, zālājs vispirms aizzeļ ar agresīvākām lakstaugu sugām, bet ar laiku pļavā ienāk koki un krūmi. Šādā stāvoklī arī pļavu dabas vērtība strauji samazinās – tajās aiz vien mazāk barojas un ligzdo ar atklātu pļavu ainavu saistīti putni, kā arī strauji izzūd augu un citu sugu daudzveidība.

Palienes zālājs. Foto: K. Kalns

Palieņu apsaimniekotāji uztur ne tikai dzīvotnes ar lielu dabas vērtību – mājvietu daudzām retām un aizsargājamām augu, putnu un citu dzīvnieku sugām – bet arī nodrošina, to, ka palienes var applūst, attīroties ūdenim un uzkrājot ūdeni palu laikā, kas savukārt mazina plūdus plašākā apvidū. Šādā veidā palieņu apsaimniekotāji un uzturētāji nodrošina lielu pakalpojumu dabai un sabiedrībai.

Par palieņu pļavu atjaunošanu un apsaimniekošanu

Palieņu zālājus, kuri jau ir atzīti par aizsargājamiem biotopiem un ir labā stāvoklī, atliek vienu vai divas reizes gadā pļaut, savācot sienu, un/vai ganīt, neļaujot tam aizaugt ar krūmiem un pārklāties ar biezu kūlas slāni. Parasti šādi zālāji nav būtiski nosusināti vai tajos ir tikai sekli grāvji, kas būtiski nemazina palu ilgumu. Ideālā gadījumā palienes reljefs ir daudzveidīgs (nav nostumts) – mēreni mitras vietas vai sausi uzkalniņi mijas ar mitrām ieplakām. Vietumis ir zema zāle un slapjas ieplakas, kur var baroties putni. Citviet ir bagātīgi ziedoši lakstaugi, kuros barojas tauriņi un citi kukaiņi, citur – ciņi, kur var ligzdot vai paslēpties putni.

Foto: K. Kalns

Ja pļava nav pilnībā nosusināta un tajā ir daļēji saglabājies palienēm raksturīgs mitruma režīms, to ir salīdzinoši vienkārši atjaunot pat tad, ja tā daudzus gadus ir bijusi neapsaimniekota un aizaugusi ar agresīvām lakstaugu sugām vai krūmiem. Šādu zālāju atjaunošanai nereti pietiek tikai atsākt tos pļaut un noganīt, pirms tam izcērtot krūmus, ja tas nepieciešams.

Daudzi palieņu zālāji ir pamatīgi nosusināti, un tajos ierīkoti kultūraugu sējumi. Tomēr nereti, par spīti meliorācijai, tajos labību vai citas kultūras audzēt bieži tāpat ir ļoti riskanti, jo palu laikā tie periodiski applūst. Rezultātā, daudzas šādas teritorijas tiek atstātas novārtā vai netiek pienācīgi apsaimniekotas. Ļoti iespējams, ka šajās vietās ir potenciāls palieņu zālāju atjaunošanai. Tomēr jārēķinās, ka tādi zālāji, kuri atrodas stipri meliorētās kūdras augsnēs un kuros kūdra ir mineralizējusies, bet zālājs ir īslaicīgi slapjš tikai pavasarī un rudenī, atjaunot būs grūtāk. Atjaunošanas potenciāls jāvērtē individuāli, izvērtējot situāciju katrā konkrētajā vietā. Tā kā pļavu un ganību ierīkošana mitrzemēs jau sen ir saistīta ar nosusināšanu, tad arī atjaunošanā rūpīgi ir jāizvērtē mitruma palielināšanas nepieciešamība un apjomi.

Daļā gadījumu palieņu zālājam piemērotu mitruma apstākļu atjaunošanai būs nepieciešama pilnīga meliorācijas sistēmas likvidēšana, citos gadījumos var būt nepieciešami risinājumi, kas nodrošina kontrolētu drenāžu, ļaujot ūdens līmeni uzturēt augstu sezonāli, bet pēc tam to pazeminot. Darbu plānošanas pirmais uzdevums ir noskaidrot, kāds ir optimālais hidroloģiskais režīms augu un dzīvnieku sabiedrībai, kuru vēlas atjaunot, pēc tam izstrādājot mitruma režīma atjaunošanas plānu. Būs nepieciešama konsultēšanās ar ekspertiem un ūdenslīmeņa mērījumi dažādos gada laikos.

Foto: J. Ķuze

Katram, kurš plāno vai domā par palieņu pļavu atjaunošanu vai apsaimniekošanu, ir ieteicams iepazīties ar Dabas aizsardzības pārvaldes Biotopu apsaimniekošanas vadlīnijām (palieņu zālāji padziļināti apskatīti 3. sējuma III. daļā).

Palieņu atjaunotājiem un apsaimniekotājiem trūkstošais atbalsts un Latvijā vēl neizmantotās iespējas

Lielas palieņu pļavu platības ir tikušas atjaunotas un tiek atjaunotas, lauksaimniekiem sadarbojoties ar dabas aizsardzības organizācijām vai Dabas aizsardzības pārvaldi dažādu dabas atjaunošanas projektu ietvaros: LIFE+ programmas projektā “Dviete”, LIFE Hydroplan projektā, LIFE AQPOM projektā, kā arī LIFE Marshmeadows projektā un citos, tomēr diemžēl ar šīm aktivitātēm nepietiek, lai panāktu šo dzīvotņu labvēlīgu aizsardzības stāvokli valsts mērogā, tāpēc ir jāveicina palieņu atjaunošana visās teritorijās, kurās tam ir potenciāls.

Diemžēl patlaban valsts atbalsts nav pieejams, lai palienes un citas radniecīgas dzīvotnes atjaunotu un apsaimniekotu gadījumos, ja tās vēl neatbilst ES nozīmes biotopa statusam. Tomēr līdz ar ES Zaļā kursa un Biodaudzveidības stratēģijas 2030 pakāpenisku īstenošanu, dabas atjaunošana, tostarp palieņu un citu mitrāju atjaunošana un apsaimniekošana, ir pacēlusies ES politikas prioritāšu sarakstā, un ir cerība, ka tas nākotnē varētu mainīties. Projekta LIFE IP LatviaNature ietvaros ir iesākta daudzsološa pilotprogramma “Ziedu pļavas”, kuras ietvaros zālāju īpašnieki vai apsaimniekotāji tika aicināti pieteikties tieši tādu zālāju atjaunošanai un apsaimniekošanai, kas vēl nekvalificējas par ES nozīmes biotopiem, bet var par tādiem kļūt pie pareizas atjaunošanas un apsaimniekošanas. Par programmu bija ļoti liela interese, un pirmie rezultāti liecina par labiem panākumiem. Mēs ceram, ka līdzīgas atbalsta programmas nākotnē tiks ieviestas jau plašākā mērogā.

Jānorāda, ka arī atbalstu esošo palieņu biotopu uzturēšanai ir nepieciešams būtiski uzlabot un stiprināt. Atbalsta plānotāji ir pieņēmuši, ka palienes atrodas auglīgās augsnēs, tāpēc palieņu saimnieki lielākoties saņem atbalstu atbilstoši 1. klasei – “zālāji auglīgās augsnēs”, līdz ar to platībmaksājums nav tik liels, kā daudziem citiem ES nozīmes biotopu veidiem. Taču netiek ņemts vērā, ka palieņu apsaimniekošana ir sarežģīta palu un pārmitrās augsnes dēļ, kā arī iegūta siena vērtība nereti ir zemāka kā citos zālājos.

Eiropas Savienībā ir precedenti, kuros par palieņu zālāju vai citu applūstošu teritoriju uzturēšanu un ļaušanu tām applūst palu laikā uzturētājiem piemaksā vietējās pašvaldības vai pat vietējo ciematu vai pilsētu iedzīvotāji, kuru mājas un infrastruktūras atrodas plūdu riska zonās zemāk upes lejtectē. Šāda vienošanās ir piemēram, Austrijas pilsētā Altenmarktā, kur palu ūdeņu kontrolētai uzkrāšanai pat ir izveidots saimnieku kooperatīvs, kas saņem atbalstu no vietējiem iedzīvotājiem par šīs teritorijas saglabāšanu applūšanai. Līdzīga shēma ieviesta arī Austrijas pilsētā Mittersillā, kur vietējā pašvaldība piemaksā lauksaimniekiem par viņu teritoriju saglabāšanu iespējamai applūšanai. Padziļinātu informāciju par šādām iniciatīvām, un ar tām saistīto pētniecību, iespējams atrast projekta Land4flood mājaslapā.  Šādām shēmām iespējams ir nākotnes potenciāls arī Latvijā, sevišķi, ņemot vērā pierādījumus par palieņu zālāju lielo devumu plūdu ūdeņu uzkrāšanā, ko dod, piemēram, Daugavas vidusteces palienes, tādejādi mazinot applūšanas riskus Jēkabpilī. Iespējams, līdzīgas situācijas ir arī citur Latvijā, taču par tām patlaban pietrūkst pētījumu.

Kā saimniekot palieņu zālājos

Palieņu zālāju apsaimniekošana nebūt nav vienkārša. Lai to darītu efektīvi un teritorijai draudzīgi, ir nepieciešams izprast gan ekosistēmas ekoloģiju, gan iepazīt teritorijas hidroloģiju un sekot līdzi to izmaiņām.

Bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai zālājos svarīga to konektivitāte – informācijas (sēklu, enerģijas, barības vielu) aprite, kas nevar notikt, ja zālāja teritorija ir pārlieku maza vai nav saistīta ar citu netālu esošu līdzīgu zālāju. Nepieciešams ņemt vērā arī ūdens kustību zālājos, šī iemesla dēļ zālāju apsaimniekošana nedaudz var atgādināt loteriju – pļaut vai nepļaut, laist lopus ganībās vai nelaist, jo smagākas lietavas vai ieildzis pavasaris palieņu zālājus ietekmē vairāk, nekā neapplūstošos zālāju biotopus. Ir jāprot pielāgoties un plānot apsaimniekošanu ap norisēm dabā, nevis kalendāra datumiem.

Palieņu zālājos būtu jāpievērš uzmanība kūlas un ekspansīvo sugu segumam, auglīgās augsnes dēļ šiem zālājiem ir tipisks liels kūlas segums un iespējama liela ekspansīvo sugu dominance.

Lai novērstu kūlas slāņa palielināšanos, rudenī zālājs jānogana/jānopļauj, lai tajā pa ziemu nepaliek liels vecās zāles slānis.

Foto: K. Kalns

Zālāju ieteicams pavasarī ecēt, lai novāktu lieko kūlas slāni un zemi uzirdinātu, tā atļaujot augu sēklām vieglāk izplatīties. Šīs darbības saskaņojamas ar putnu ligzdošanas laiku un hidroloģisko režīmu zālājā, lai netiktu iztraucēta putnu ligzdošana un zeme nebūtu pārāk mitra, lai tai pāri brauktu ar traktortehniku.

Kādu tehniku izvēlēties

Tehnikas izvēle, apsaimniekojot palieņu zālājus, atkarīga no zālāju tipa. Vienkāršos terminos runājot, sausākos palieņu zālājos pietiks ar tipisko lauksaimniecības tehniku, taču slapjākos palieņu zālājos, kas īsti neizžūst visu cauru gadu, būtu nepieciešama nopietnāka tehnika ar platākām riepām, vai pat kāpurķēdēm, lai zālājos neveidotu risas. Tāpat arī ar pļaušanas, vālošanas, siena vākšanas tehniku – jāizvēlas tehnika, kas rada mazāku spiedienu uz zālāja virsmu.

Papildus lielajai tehnikai ieteicams izmantot dzīvnieku, putnu atbaidītāju – ierīci, kas stiprināma pie traktortehnikas priekšas, lai samazinātu tehnikas radīto ietekmi uz to daudzveidību, kā arī sienu pļaujot un vācot izvēlēties darbības virzienu no centra uz lauka malām.

Lai gan, nodrošinot atbilstošu palieņu zālāju apsaimniekošanu, bez tehnikas iztikt īsti nav iespējams, mazāku ietekmi uz vidi var radīt zālāju apsaimniekošana par galveno metodi izmantojot ganīšanu.

Kādus lopus izvēlēties

Foto: K. Kalns

Teritoriju noganot un ierobežojot lopu kustību ligzdošanas periodā (ja teritorijā ligzdo sugas, kas perē uz zemes) ir iespējams panākt apsaimniekošanu ar mazāku ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, nekā par galveno apsaimniekošanas veidu izmantojot pļaušanu.

Teritoriju noganot papildus saudzīgai apsaimniekošanai iegūstam arī papildus labumus – barības vielu apriti, sēklu pārnesi, invazīvo sugu ierobežošanu, stiprinam augu sakņu sistēmu un uzlabojam vispējo zālāja veselību.

Palieņu zālāju noganīšanai vēlams izvēlēties mazāk intensīvas liellopu šķirnes – galovejus, jostainos galovejus, Skotijas hailanderus, par cik šīs šķirnes ir vieglākas, līdz ar to samazina augsnes sablīvēšanos, slapju zālāju degradēšanu. Ieteicams arī regulēt liellopu ganīšanas lokāciju – ja teritorija liela, sadalīt to daļās un izveidot ganību rotāciju, lai tiek vienlīdzīgi noganītas gan govīm mazāk iekārojamās teritorijas, gan vairāk. Tāpat arī jāatcerās par dažkārt neparedzamajiem hidorloģiskajiem apstākļiem palieņu zālājos – jānodrošina, ka lopiem, plūdu gadījumā, ir iespēja patverties teritorijā, kas neapplūst.

Ar palieņu apsaimniekošanu saistītās ienākumu gūšanas iespējas

Valsts atbalsts bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai zālājos caur platībmaksājumiem (BDUZ maksājumi)

Par dabas daudzveidības uzturēšanu zālājos lauksaimnieki var saņemt atlīdzību – jo dabas saglabāšana arī savā ziņā ir produkts, ko lauksaimnieki dod sabiedrībai un par ko pienākas atlīdzība.

Eiropas Savienības (ES) nozīmes biotopu, tostarp palieņu un citu radniecīgu dzīvotņu apsaimniekotāji Lauku atbalsta dienestā var pieteikties atbalstam par zālāju uzturēšanu. Šāds atbalsts ir pieejams arī dzīvotnēm, kuras ir ļoti vērtīgas putnu sugām un tādejādi ir klasificētas kā putnu dzīvotnes zālājos, pat ja tajās vēl nav sastopams tāds augājs, kas raksturīgs palieņu biotopiem.

Pļavu produkti

Pļavas ir ļoti dāsnas – tās apsaimniekojot, iespējams ražot dažādus produktus – medu, gaļu, tējas un citus.

Sitas un Pedzedzes palienē audzētā liellopa degustācija Pļavas garšu dienā

Foto: Ritvars Stankevičs

Šobrīd Latvijas Dabas fonds projekta LIFE-IP LatViaNature ietvaros attīsta zīmolu “Dabisko pļavu produkts”, un aicina pļavu saimniekus pieteikties par sadarbības partneriem un potenciālajiem dabiskās pļavas produktu ražotājiem. Dabisko pļavu produktu zīmols ir īpašs marķējums, kas ļaus patērētājam atpazīt produktus, kas nāk no dabiskajām pļavām, tādā veidā dodot iespēju atbalstīt pļavu saglabāšanu. Šis zīmols būs sadarbības un atbalsta mehānisms uzņēmējdarbībai ar augstu pievienoto dabas vērtību un jauns tirgus instruments vērtīgo un strauji izzūdošo dabisko pļavu saglabāšanai Latvijā.

Tūrisma iespējas

Palieņu zālāji un to apsaimniekošana rada dažādas tūrisma iespējas. Putniem nozīmīgās vietās ir potenciāls putnu vērotāju interesei. Palu laikā palienes aiz vien biežāk izmanto ūdenstūristi, pārvietojoties ar SUP dēļiem un laivām, izbaudot unikālo ainavu. Apmeklētājus var piesaistīt arī tradicionālie saimniekošanas veidi – zirgu, govju vai citu ganību dzīvnieku klātbūtne.

Pļavu siena granulas

Pļavas nodrošina ne tikai tādu produktu, kā tēju, medus, piena un gaļas iegūšanu, bet ir arī vērtīgs biomasas ieguves veids. Palieņu zālāji ir produktīvi, līdz ar to, tajos ir iespējams ievākt sienu izmantošanai lopbarībā. Ir zināmi gadījumi, kad siens tiek izmantots kā kurināmais katlu mājās, kā arī kā materiāls kompostam. Ir iespējams arī meklēt jaunus pielietojumus sienam, piemēram, ražojot augstas kvalitātes siena granulas, kas ir produkts ar augstāku pievienoto vērtību. Kā piemēru var minēt projektu LIFE UpcyclingGrass, kurā ar inovatīvām tehnoloģijām ražos produktus no mazvērtīgā siena, salmiem, niedrēm. Jaunie produkti – substrāts koku stādu audzēšanai, pakaiši dzīvniekiem, mēslojums dārziem –  būs ar mazāku ietekmi uz klimatu nekā pašreiz tirgū esošie, turklāt biomasas ievākšana sekmēs dabisko zālāju atjaunošanu.