Mitrāju patiesā vērtība ir jāierauga        

Dzīve upju un ezeru krastos jau kopš civilizācijas pirmsākumiem ir vilinājusi cilvēkus. Senos laikos tas bija izdzīvošanas un labklājības jautājums – ūdeņu klātbūtne nodrošināja ne tikai zivis un medījamus ūdensputnus, bet arī auglīgās palieņu augsnes, kas noderēja lauksaimniecībai. Mūsdienās dzīve ūdeņu klātbūtnē ir vilinoša ekskluzivitāte, kas dod gan lielisku skatu, gan arī kļuvusi par statusa un labklājības simbolu. Tiecoties dzīvot ūdeņu tuvumā mēs nonākam tiešā kontaktā ar mitrājiem — vietām, kur mijiedarbojas zeme un ūdens un kuras dabā ieņem ļoti īpašu lomu. Tās ir arī vietas, kuras mēs, cilvēki, vienmēr esam gribējuši savaldīt un iekarot, lai iegūtu lielāku dzīves un darbības telpu sev. Tajā pašā laikā, mēģinot savaldīt mitrājus vai tos apbūvēt, mēs ne tikai iznīcinām vērtīgas dzīvotnes, bet arī palielinām plūdu risku, jo traucējam mitrājiem veikt to funkcijas ekosistēmā, tādā veidā arī apdraudot paši sevi.

Mitrāji ir unikāli ar to, ka tajos sastopas un periodiski pārklājas ūdens un zeme. Šo divu elementu saskares dēļ mitrāji ir vienas no unikālākajām dzīvotnēm pasaulē. Tās uztur ļoti daudz dažādu dzīvības formu – gan ūdens, gan sauszemes augus, sūnas, bezmugurkaulniekus, zivis, rāpuļus un abiniekus, putnus un arī zīdītājus. Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, zāļu purvi, augstie purvi, arī piejūras zālāji un dabiski applūstoši, pārmitri meži un citas dzīvotnes.

Mitrāji ir mājas daudzām sugām, taču tiem ir vēl citas funkcijas, kas mums ikdienā nav īsti saredzamas un par tām neaizdomājamies. Viena no tām – ūdens līmeņa regulēšana. Palieņu zālāji, applūstoši meži un citi mitrāji palu vai plūdu laikā dod vietu, kur palikt ūdenim, tādējādi samazinot kopējo ūdenslīmeņa celšanos un citu teritoriju applūšanu. Tātad applūstošās teritorijas savā ziņā ir kā aizsargzona, kas uzņem sevī ūdeņus, pasargājot citas vietas. Savukārt purvu īpašā spēja ir ūdens “atdošana” atpakaļ apkārtējai videi lēnām, pateicoties kūdrai un purvu augājam, kas sevī absorbē ūdeni kā sūklis. Žurnālā Nature šogad publicēts Eiropas Komisijas Kopīgā pētniecības centra pētījums1, kas analizēja dažādu plūdu riska mazināšanas pasākumu izmaksas un ieguvumus ES valstīs un Apvienotajā Karalistē. Pētnieki secināja, ka “ūdens aiztures” zonu (angl. – detention area), tostarp, palieņu un citu mitrāju uzturēšana un izveide ir starp izdevīgākajiem plūdu riska mazināšanas pasākumiem, rēķinot ieguvumus pret izdevumiem.

“Ceļot jaunas mājas vai ciematus upju un ezeru palienēs, kā arī nosusinot un apbūvējot purvus un citus mitrājus, viennozīmīgi pakļaujam savu iedzīvi paaugstinātam applūšanas riskam. Kad tas notiks, mūsu pirmā doma būs, ka upes krastos jābūvē dambis vai aizsargvalnis, jāveido jauna meliorācijas sistēma  vai upe jāiztaisno, lai ūdens ātrāk aizplūstu un mūs neskartu. Tomēr jāatceras, dabā ūdens daudzums tāpēc mazāks nekļūst. Ja kādā pārveidotā upes posmā ūdens aizplūdīs prom ātrāk, tas radīs papildu applūšanas risku teritorijām, kas atrodas zemāk upes lejtecē. Iespējams, ka pirms tam šīs teritorijas neapplūda un tajās mītošie cilvēki, infrastruktūra un citas vērtības nemaz nav tam sagatavotas. Šajās vietās applūšana radīs daudz lielāku postu, nekā mitrājos, kur applūšana ir notikusi jau simtiem vai pat tūkstošiem gadu, un visa dzīvā un nedzīvā daba tam ir pielāgojusies. Palienes un citi mitrāji ir dabas dots risinājums plūdu risku mazināšanai, kurus degradējot un apbūvējot, ne tikai izpostam vērtīgas dzīvotnes, bet arī paši radām sev lielas problēmas, kas skars ne tikai mūs, bet arī mūsu pēcnācējus vēl daudzās paaudzēs”, skaidro Latvijas dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova.

Vēl viens iemesls, kāpēc šobrīd ir ļoti būtiski atgriezties pie mitrāju patiesās vērtības apzināšanās, ir klimata pārmaiņas. Tās ievērojami paaugstina plūdu risku – prognozes rāda, ka pie sliktākajiem klimata pārmaiņu scenārijiem plūdu radītie finansiālie zaudējumi Eiropas Savienībā var pieaugt gandrīz sešas reizes, savukārt  cilvēku skaits, kuru mājvietas ik gadu skars plūdi, var trīskāršoties, sasniedzot pusmiljonu cilvēku1,2.

Tāpēc pēdējā laikā novērotā vairāku pašvaldību vēlme teritorijas plānojumos un detālplānojumos atļaut vai pat veicināt apbūvi upju palienēs un citās periodiski applūstošās vai pārmitrās vietās, pat ja šī applūšana pēc pašreiz spēkā esošajām plūdu kartēm pagaidām ir salīdzinoši reta, vērtējama kā tuvredzīga un pat nesaprātīga. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un citiem politikas veidotājiem jāņem vērā klimta krīzes radītie draudi, un nekādā gadījumā nevajadzētu ļauties spiedienam mīkstināt prasības attiecībā uz potenciāli applūstošu teritoriju apbūvēšanu.

Ņemot vērā klimata krīzes radītos riskus un prognozēto plūdu pieaugumu, mums būtu jānovērtē un jāierauga tie instrumenti, kas ir jau mūsu rīcībā šo risku mazināšanai – tie, kurus mums piedāvā daba. Dabā balstīti risinājumi, zaļā infrastruktūra – tā ir nākotne, uz kuru mums būtu jāraugās, atceroties, ka tajā pašā laikā visbiežāk tas ir jau kas ļoti pazīstams, vien piemirsts.

_____________________________

1 https://joint-research-centre.ec.europa.eu/jrc-news/facing-increasing-river-flood-risk-europe-adaptation-measures-can-save-lives-and-billions-euro-2023-02-06_en

2https://climate-adapt.eea.europa.eu/en/observatory/evidence/health-effects/flooding/flooding