Skip to content

Mitrāju ekosistēmu pakalpojumi

Ko mums dod mitrāji?

Mitrājs ne tikai dod mājvietu daudz dažādā dzīvības formām, tas pats ir dzīvs un darbojas kā vienota sistēma, iekļaujoties dabas kopējos procesos. Mitrāji nodrošina būtiskus ekosistēmu pakalpojumus, kas svarīgi mūsu eksistencei. Izcelsim trīs – plūdu regulāciju, ūdens attīrīšanu un oglekļa uzkrāšanu.

Plūdu regulācija

Applūdusi Dvietes paliene

Foto: K. Kalns

Kā pārmitri meži, purvi un upju palienes nodrošina dabisku aizsardzību pret plūdiem? Tie uzkrāj sevī pavasara palu vai spēcīgu lietavu ūdeņus, bet atbrīvo tos lēnām, darbojoties kā lieli sūkļi un tā veidojot dabiskas ūdens aiztures zonas, kas pasargā no applūšanas apdzīvotas teritorijas upes lejtecē. Apgabalos, kur mitrāji ir izzuduši, var būtiski palielināties plūdu riski.

Latvijā upju palieņu un citu mitrāju plūdu risku mazināšanas loma pagaidām ir maz pētīta, taču pieejamie pētījumi apliecina, ka palieņu devums plūdu mazināšanā ir būtisks. Piemēram, ir aprēķināts, ka, Daugavas  vidusteces  paliene  būtiski  samazina  plūdu  riskus  Jēkabpilij  palu  perioda  piepildīšanās fāzē, pazeminot maksimālo iespējamo ūdens  līmeņa  augstumu  pilsētā  par  vairāk  nekā  metru,  tādējādi  samazinot  arī  iespējamo  postījumu apmēru un materiālos zaudējumus, kuri  varētu  rasties,  ja  šīs  dabiskās  regulējošās  hidroloģiskās sistēmas Daugavas vidustecē vispār nebūtu.

Ūdens attīrīšana

Mitrājus bieži dēvē par zemeslodes “aknām”, jo tie attīra ūdeni, uztverot piesārņojumu augsnē un augos. Mitrājos piesārņojums un barības vielas nonāk galvenokārt palu laikā no upju vai ezeru ūdeņiem, taču tas var notikt arī ar nokrišņu un piesārņotu pazemes ūdeņu starpniecību. Palienes zālājā vai mežā nonākot, ūdens ātrums samazinās veģetācijas un citu šķēršļu dēļ, kas ļauj piesārņojuma un barības vielu daļiņām nosēsties. Šīs vielas tiek uzņemtas augu saknēs un tālāk transformētas augiem pieejamās formās un izmantotas augšanā. Kad piesārņojums nonāk mitrājā, tā noārdīšanā un piesaistē notiek dažādi sarežģīti procesi, kas ir raksturīgi tieši mitrājiem. Daļa piesārņojuma “nosēžas” nogulumos, kur tas vai nu tiek noglabāts, vai to pamazām noārda mikroorganismi, bet daļu vielu mikroorganismi pārveido par augiem nepieciešamām vielām. Pēc šī principa tiek veidoti arī mākslīgie mitrāji piesārņojuma attīrīšanai, kurus mūsdienās aizvien plašāk izmanto, atjaunojot meliorācijas sistēmas. Palienes un citi mitrāji sevišķi veiksmīgi aiztur fosfora un slāpekļa savienojumus, kas noplūst no intensīvas lauksaimniecības zemēm vai notekūdeņiem. Mitrāji arī samazina piesārņojuma koncentrācijas gruntsūdeņos (kurus izmantojam dzeršanā) un mazina aizaugšanu saldūdeņu ūdens ekosistēmās un jūrā.

Oglekļa uzkrāšana

Mitrāji un jo sevišķi purvi spēlē lielu lomu klimata pārmaiņu mazināšanā. Mitrāji ir dabiski oglekļa uzkrājēji un glabātuves. Taču tie var arī izdalīt siltumnīcefekta gāzes, sevišķi negatīvas cilvēka radītas ietekmes rezultātā. Purvus nosusinot, sākas kūdras un organisko vielu strauja sadalīšanās un atmosfērā nonāk liels daudzums siltumnīcas efektu izraisošo gāzu, piemēram, ogļskābā gāze un metāns. Mitrājus ir jāaizsargā, jāsaglabā un jāatjauno globālā mērogā, lai tie saglabātu gadu tūkstošos uzkrāto oglekli, un to ietekme uz klimatu būtu pozitīva.

Kultūras mantojums

Mitrāji ir Latvijas tradicionālās ainavas un kultūras sastāvdaļa.

Latvijā ir sešas īpaši aizsargājamas, starptautiski nozīmīgas Ramsāres vietas: Kaņiera ezers, Engures ezers, Teiču un Pelečāres purvi, Ziemeļu purvi, Lubāna mitrāju komplekss un Papes mitrāju komplekss.

Saullēkta stunda Grīvu salā, Lubāna mitrāja kompleksā

Foto: K. Kalns

Mitrāji vienmēr ir ietekmējuši cilvēku dzīvi. Pirmatnējās civilizācijas savu iedzīvi veidoja tieši gar upju un ezeru krastiem, kur ir auglīgās palieņu augsnes, kas noderēja lauksaimniecībai.  Upes, ezeri un blakus esošie mitrāji piesaista arī ūdensputnus un zivis, kas nodrošina iztiku. Tomēr cilvēcei vienmēr ir bijis jāsadzīvo arī ar neērtībām, ko rada dzīve pie ūdeņiem.  Jau tūkstošiem gadu pilsētas, kas būvētas zemās vietās upju un ezeru krastos mēdz periodiski applūst, ceļoties ūdenslīmenim palu vai citu dabas parādību rezultātā.